Cecilia ir 35 gadus veca un strādā par atkritumu savācēju CABA; kartona cenas krituma dēļ viņa tagad meklē otro darbu; kādi ir iemesli, kāpēc tūkstošiem šīs nozares darbinieku pamet šo nodarbošanos?
Saskaņā ar Argentīnas Kartona savācēju, ratiņu vadītāju un atkritumu savācēju federācijas datiem, aptuveni 200 tūkstoši cilvēku valstī pelna iztiku ar atkritumu savākšanu.
Līdz pagājušajam gadam Cecilia Vega ar kartona savākšanā nopelnīto naudu pirka pārtiku, apavus, apģērbu un skolas piederumus saviem četriem bērniem vecumā no 10 līdz 16 gadiem.
Alga, ko viņa saņēma pārstrādes kooperatīvā, kurā strādā Buenosairesā, kopā ar piemaksu par savākto materiālu daudzumu, palīdzēja viņai nodrošināt ģimenes ikdienas vajadzības. Patiesībā, pamazām, viņa varēja veikt uzlabojumus mājā, kurā viņi dzīvo Villa Caraza, Lanús Oeste, un kuras sienas un jumts ir no metāla.
Bet šogad viņas dzīve krasi mainījās, jo kartona cena, ko viņa savāc, samazinājās par aptuveni 70 %: no 300 peso par kilogramu līdz 100 peso. “Agrāk man pietika, lai uzturētu ģimeni, bet tagad vairs nē. Es pērku tikai to, kas nepieciešams dienai, un, lai gan bērni brokastojas un pusdieno, es varu viņiem nodrošināt tikai vienu sātīgu maltīti dienā, vakariņas vai pusdienas,” viņa satraukta stāsta LA NACION.
35 gadus vecās Cecīlijas, kas ir ģimenes galva, situācija ir tāda pati kā daudziem citiem cilvēkiem, kuri pelna iztiku, savācot atkritumus, un saskaņā ar Argentīnas Kartona savācēju, ratiņu vadītāju un pārstrādātāju federācijas (FACCyR) datiem šajā nozarē strādā aptuveni 200 tūkstoši cilvēku visā valstī.
Kartona cenas kritums ietekmē šo nozari, jo kartona savākšana veido 60–70 % no kopējā kartona savācēja ieņēmumiem.
Šī organizācija apgalvo, ka pēdējos mēnešos nozares darbinieku skaits ir samazinājies. Viņi skaidro, ka to zina, jo ir slēgta aptuveni trešdaļa kooperatīvu, kuros vidēji strādā 50–100 darbinieki.
Kartona cenas kritums ir tas, kas visvairāk ietekmē nozari, jo šī materiāla savākšana veido 60–70 % no kopējā kartona savācēju ieņēmumu apjoma. Pārstrādātā kartona vērtības samazināšanās “ietekmē tūkstošiem cilvēku un ģimeņu ekonomiku, kuri pārstrādē saskatīja iztikas avotu un kuriem nav vietas ne neoficiālajā, ne oficiālajā darba tirgū”, analizē Giselle Baiguera, Avina fonda programmas “Iekļaujoša aprites ekonomika” koordinatore.
Lai varētu nokomplektēt pamata pārtikas grozu (CBA), „2023. gadā bija nepieciešams savākt apmēram 800 kilogramus kartona”, stāsta LA NACION Nahuel Agustín, FACCyR pārstāvis. Šodien šis grozs maksā nedaudz vairāk par 500 000 peso, tāpēc katram kartona savācējam „būtu jāatgūst apmēram 6000 kilogramu kartona”, viņš norāda un brīdina, ka tas ir neiespējami.
Lai gan pārtikas un elektronikas patēriņa samazināšanās dēļ rūpniecības nozares, kas pērk atgūto kartonu, vajadzēja mazāk šo izejvielu, FACCyR norāda, ka galvenais iemesls pārstrādājamo materiālu cenu kritumam bija pakāpeniska nekaitīgu atkritumu, tostarp kartona, importa atvēršana. Šāda iespēja tika atvērta 2023. gada jūlijā, bet tika noteikts, ka materiālus var importēt tikai tad, ja valsts līmenī ir izsmelti krājumi. Tomēr 2024. gada vidū šāda veida imports tika deregulēts, un šā gada janvārī valsts valdība atļāva importēt, cita starpā, atgūto kartonu.
“Importa atvēršana nodarīja lielu postu atkritumu savākšanas kooperatīviem un arī atkritumu savācējiem, kas nav organizēti kooperatīvos,” apgalvo Francisco Dorbessan, kooperatīva Amanecer de los Cartoneros pārstāvis. “Pat daudzi noliktavu īpašnieki, kas pirka materiālus no neatkarīgiem kartona savācējiem, slēdza savu biznesu, jo tas vairs nebija izdevīgi,” viņš piebilst.
Lai nokomplektētu pamata pārtikas grozu, 2023. gadā bija nepieciešams savākt apmēram 800 kilogramus kartona; šodien būtu nepieciešami 6000 kilogrami, apgalvo kartona savācēju federācija.
Kartons, ko savāc šī kooperatīva, tiek krauts pilsētas pašvaldības tīrīšanas un sakopšanas dienesta teritorijā, jo tās mītne Barracas pagājušajā gadā nodega. „Ražotnes, tādas kā mūsējā, bija spiestas samazināt materiāla savākšanas apjomu, jo uzņēmumi to labāk importē un nav kur to glabāt,” viņš paskaidro.
„Es meklēju otro darbu”
Cecilia ir kooperatīva Amanecer de los Cartoneros dalībniece, kam ir līgums ar Buenosairesas pilsētu. Viņa stāsta, ka mēnesī savā 35 kilogramu maisiņā savāc 400 kilogramus kartona. „Agrāk strādāju no pirmdienas līdz piektdienai, tagad tikai divas dienas nedēļā, jo mums nepērk kartonu un nav daudz vietas, kur to uzglabāt,” viņa sūdzas.
Lai gan viņa saņem 300 tūkstošu peso algu, šis klientu zaudējums ietekmē papildu ienākumus, ko viņa varētu gūt par savākto daudzumu. „Turklāt pagājušajā mēnesī es saņēmu 31 tūkstoti peso par kopumā savāktajiem 450 kilogramiem. Tas viss summējas, bet ir daudz mazāk nekā iepriekš,” viņa norāda.
Cecilia sāka savākt kartonu 12 gadu vecumā kopā ar savu mammu. Lai nopelnītu ievērojamu peļņu, viņas visu dienu pavadīja uz ielas. Viņa nepabeidza pamatskolu un saka, ka tāpēc viņai vienmēr bija grūti atrast „ko citu”, „labāku darbu”.
2015. gadā viņa pievienojās kooperatīvam, jo ar piecu stundu darba dienu viņai tika garantēta fiksēta alga, piemaksa par savākto daudzumu un bērnudārzs viņas bērniem. Tas viss palīdzēja viņai vairāk būt mājās, lai rūpētos par bērniem un “uzraudzītu, lai viņi mācās, jo tikai tā viņi varēs izkļūt no nabadzības”, viņa paskaidro un ar rezignāciju piebilst: “Tagad es meklēju otro darbu, bet man ir maz izglītības”.
Saskaņā ar Baiguera teikto, “tagad redzams vairāk sieviešu un vīriešu, kas atver atkritumu maisus un iekāpj konteineros, jo viņi vairs nemeklē kartonu, bet metālu, apģērbu vai priekšmetus, ko var pārdot tirgos”.
Sakarā ar darba vietu zaudēšanu Nahuel Agustín, FACCyR pārstāvis, paskaidro, ka daudzi atkritumu savācēji strādā gadījuma darbus, kā var, vai savāc kartonu retāk. Viņš noslēdz ar satraucošu faktu: „Vislielākais skumjums ir tas, ka daži sāk pārdot narkotikas vai sievietes nododas prostitūcijai, jo viņām ir jāuztur ģimenes”.
Trešdaļa kooperatīvu, kuros vidēji strādā no 50 līdz 100 darbiniekiem, ir slēgti ienākumu trūkuma dēļ, apgalvo nozares pārstāvji.
Ņemot vērā šo situāciju, Baiguera uzskata, ka risinājums būtu atkal regulēt nekaitīgu atkritumu importu, piešķirt lielākus ekonomiskos stimulus uzņēmumiem, kas pērk valstī pārstrādātos materiālus, un „kādu veidu regulēt atkritumu savācēju neoficiālo darba tirgu, ko mēģina darīt ar kooperatīvu palīdzību”.
Pirms doties uz autobusu, kas viņu aizvedīs no Lanusa uz Abasto rajonu, lai savāktu kartonu no veikaliem un atgūtu vislabākos atkritumu konteineros, Cecilia atkārto: „Svarīgākais ir, lai mani bērni būtu veseli un turpinātu mācīties. Tāpēc man jāatrod otrais darbs. Tas ir satraucoši, jo tas ir grūti. Es pieteicos darbā Lanúsas tīrīšanas brigādē. Ceru, ka mani pieņems.”
